Profesors Alans Čenings: augstkalnu varžu atklājums Kilimandžāro un ekskluzīva intervija

Iepriekš nezināma Amietia wittei varžu populācija atklāta Kilimandžāro nogāzēs, līdz pat 4 100 m virs jūras līmeņa. Vardes pirmie pamanīja Altezza Travel vadītāji 2024. gada jūlijā, kāpiena laikā Kilimandžāro. Fotogrāfijas tika nosūtītas Tanzānijas Savvaļas dzīvnieku pētniecības institūtam (TAWIRI) un profesoram Alanam Čeningam – pazīstamam herpetologam no Dienvidāfrikas un vienam no pasaules vadošajiem varžu speciālistiem. 

Tā sākās gatavošanās ekspedīcijai, tostarp nepieciešamo atļauju saņemšana pētījumiem nacionālajā parkā un maršruta izstrāde zinātnieku komandai.

Līdz 2025. gada februārim viss bija sagatavots. Čenings ieradās Tanzānijā un kopā ar TAWIRI pētniekiem izstrādāja detalizētu ekspedīcijas plānu. Pēc tam viņi kopā ar Altezza Travel gidu komandu devās uz Kilimandžāro, pa maršrutu gar vulkāna rietumu nogāzi šķērsojot 5 upes līdz pat 4 100 m augstumā. Mums bija iespēja tuvāk iepazīt pasaulē atzīto herpetologu un aprunāties ar viņu par karjeru, zinātniskajām interesēm, klimata pārmaiņām un vēl daudz ko citu.

Intervija ar prof. Alanu Čeningu

– Pastāstiet nedaudz par sevi – par ģimeni, pārcelšanos uz Dienvidāfriku un to, kad sākās Jūsu interese par abiniekiem.

Esmu dzimis vidusšķiras ģimenē. Mans tēvs strādāja pasta dienesta telefona sakaru nodaļā. Domāju, ka ģimene pārcēlās no Anglijas uz Dienvidāfriku, lai aizbēgtu no aukstuma un mitruma, un tēvs varēja turpināt darbu Dienvidāfrikas pasta dienestā.

Par vardēm sāku interesēties bakalaura studiju laikā – mani bioloģijas kolēģi par tām zināja visai maz. Zooloģijas katedrā bieži viesojās Džons Čārlzs Pointons, viens no nozīmīgākajiem mūsdienu zinātniekiem, kas specializējies vardēs. Lai gan vardes ir herpetoloģijas daļa, un šajā jomā ietilpst arī čūskas, ķirzakas, krokodili un bruņurupuči, mani kā zoologu pārējās grupas interesē tikai garāmejot.

– Daudzi, iespējams, līdz galam nesaprot, ar ko nodarbojas herpetologi. Vai varat izskaidrot sava darba būtību un to, kāpēc tas ir svarīgs?

Mana specializācija ir dzīvnieku savstarpējās radniecības attiecības un nosaukumi, ko piešķir dažādām sugām. Šī joma – taksonomija – balstās ģenētikas, uzvedības, ekoloģijas un pētāmo dzīvnieku ķermeņa uzbūves izpētē.

Daudzas sugas ir grūti atpazīt kā atšķirīgas – tās sauc par „kriptiskām”.Kriptiskās sugas ir tuvu radniecīgas sugas, kas pēc izskata ir gandrīz neatšķiramas, taču tām ir būtiskas ģenētiskas atšķirības. Ja kriptiskās sugas netiek atpazītas, tās nav iespējams aizsargāt, un paliek neizmantots arī iespējamais ieguvums cilvēku sabiedrībai.

– Publiskos avotos minēts, ka savas karjeras laikā esat aprakstījis vairāk nekā 140 jaunas varžu sugas un ģintis. Cik precīzs ir šis skaitlis?

Šis skaitlis nav precīzs – drīzāk tās ir 54 sugas un ģintis, no kurām daļa vēlāk pārklasificēta.

– Kurus karjeras brīžus vai atklājumus uzskatāt par nozīmīgākajiem?

Mana karjera galvenokārt sastāvēja no bakalaura studentu mācīšanas un vecāko kursu studentu vadīšanas. Pētījumiem pievērsos universitātes brīvlaikos vai laikā, kad man nebija lekciju. Tāpēc īpašu pagrieziena punktu nebija. 

Taksonomijā nav „nozīmīgu” atklājumu. Katrs solis ir kā ķieģelis topošā ēkā. Neviens solis nav svarīgāks par citu. Tomēr vienmēr īpašs brīdis bija redzēt, kā doktorants absolvē un pēc tam atrod savu ceļu pasaulē.

– Ar kādiem izaicinājumiem saskaraties, meklējot jaunas sugas? Vai kādreiz ir bijušas aizdomas par nezināmas sugas pastāvēšanu, bet to nav izdevies atrast?

Izaicinājumi parasti saistīti ar grūtībām nokļūt konkrētajā vietā, ja tā atrodas tālu un, piemēram, tuksnesī. Pēdējā laikā pie izaicinājumiem pieskaitāmas arī augstās maksas par pētniecības atļaujām dažās valstīs – par laimi, ne visās –, jo ierēdņi uzskata, ka visi ārvalstu zinātnieki ir turīgi.

Daudzi atklājumi notiek nejauši – nevar vienkārši ieplānot došanos atrast jaunu sugu. Man nekad nav bijušas aizdomas par konkrētu jaunu sugu, taču reizēm esmu pārsteigts, kad tā parādās. Pat labi izpētītās teritorijās, piemēram, Keiptaunas apkārtnē, pēdējos gados atrastas daudzas jaunas sugas.

– Vai ir kādas īpašas sugas – retas vai nesen atklātas –, kas Jūs sevišķi aizrauj?

Man vienmēr sagādā prieku atrast kādu no wot-wot vardēmwot-wot – vispārlietots Hyperoliidae dzimtas sugas Phlyctimantis keithae nosaukums, kā arī tā dēvētās skrējējvardes. Tās ir viegli novērojamas un patiešām interesantas. Kā liecina nosaukums, skrējējvardes nelēkā un nekāpelē. Tām ir tievas, garas kājas, un tās iet vai skrien.

– Pēdējās desmitgadēs klimata pārmaiņas kļuvušas par vienu no steidzamākajiem jautājumiem. Jums ir bijusi reta iespēja strādāt gan pirms, gan pēc tam, kad to ietekme tika plaši atzīta. Kā, Jūsu skatījumā, globālā sasilšana ir ietekmējusi ekosistēmas, īpaši abiniekus? Vai esat novērojis sugas, kuru skaits satraucoši strauji samazinās?

Lai gan klimata pārmaiņu ietekmi ir grūti nošķirt no dabiskām populāciju svārstībām, ir skaidrs, ka daudzas sugas, kas reiz bija bieži sastopamas, tagad ir grūti atrast. Lielākajai daļai varžu sugu samazināšanās temps nav zināms, jo neviens tās sistemātiski neuzrauga. Abinieku pētnieku ir pārāk maz. Man nav zināma neviena varžu suga Āfrikā, kas būtu izzudusi. Parasti tās vairākus gadus nav redzētas tāpēc, ka neviens tās nav meklējis. Cik daudz cilvēku vispār spēj noteikt vardes sugu?

Lielākais drauds abiniekiem esam mēs, cilvēki, – dabiskās veģetācijas pārvēršana monokultūru laukos un pilsētas, kas turpina izplesties. Visvairāk apdraudētas ir sugas piekrastes teritorijās, jo tieši tur cilvēkiem patīk dzīvot un vidi pārveidot.

Lielās vēršvardes, kas sastopamas sausos apgabalos, cieš ļoti būtiski, jo tās tiek pārmērīgi ķertas, un tas noved pie vairošanās neveiksmēm. Pat tur, kur šīs vardes aizsargā likums, tās turpina vākt, pārdot un ēst. Dienvidangola un Namībijas ziemeļi ir spilgti piemēri.

– Mūsu tikšanās iemesls ir Amietia wittei varžu atklājums. Parasti tās sastopamas Kilimandžāro un Ruvenzori kalnu tropiskajos mežos, ne augstāk par 2 800 m. Ar ko šis atklājums ir īpašs? Ko tas var pastāstīt par augstkalnu ekosistēmām?

Vardes spēj dzīvot aptuveni līdz 3 000 m augstumam, kur tās sastopamas tekošos strautos. Ja ūdens aizsalst, vardes spēj izdzīvot zem ledus. Taču atklājums, ka vardes dzīvo 4 000 m augstumā, rāda, ka tās ir daudz izturīgākas skarbos apstākļos.

Tām jātiek galā ne tikai ar ārkārtīgu ziemas aukstumu, bet arī jāatrod barība. Šī gandrīz 4 000 m augstumā Kilimandžāro atrastā varde tur spēj dzīvot – un mēs zinām, ka tā ēd arī mazas vaboles. Kā izdzīvo vaboles, ir jau cits jautājums.

– Pie kādiem projektiem pašlaik strādājat? Vai Jūs interesē arī citas zinātnes jomas?

Starp maniem citiem projektiem ir vēršvaržu taksonomiskā revīzija visā Āfrikā – no Senegālas līdz Dienvidāfrikai. Tāpat mani kolēģi un es cenšamies noskaidrot pundurkrupju sugu skaitu. Tie visi izskatās līdzīgi un dzīvo pustuksnešos vai tuksnešos.

Mani interesē Āfrikas bioloģiskā vēsture. Kad izveidojās meži un zālāji, un kāpēc? Kad parādījās dažādās dzīvnieku grupas, un kas virzīja diferenciāciju un sugu veidošanos?

***

Altezza Travel komanda pateicas profesoram Alanam Čeningam par dalību šajā nozīmīgajā zinātniskajā projektā, kā arī par siltajiem un aizraujošajiem vakariem, kas bija piepildīti ar stāstiem par Āfrikas savvaļas dzīvniekiem.

Vairāk par jaunās varžu populācijas atklājumu un zinātnisko ekspedīciju lasiet rakstā „Kilimandžāro atklāta Āfrikā vislielākajā augstumā mītoša varde”.

Want to know more about Tanzania adventures?

Get in touch with our team! We've explored all the top destinations across Tanzania. Our Kilimanjaro-based adventure consultants are ready to share tips and help you plan your unforgettable journey.

Discover more interesting articles