Putnu vērošana Serengeti, Ngorongoro, Natrona ezerā un ziemeļu ezeros

Tanzānija ir pazīstama ar īpaši lielu putnu daudzveidību. Dažādi avoti pasaulē min gandrīz 11 000 sugu, bet Tanzānijā vien sastopamas aptuveni 1 100 sugas – ap 10% no pasaules putnu daudzveidības. Putnu vērotājiem šī valsts ir viens no bagātākajiem galamērķiem.

Iepazīstot Tanzāniju, vērts sākt ar populārākajiem nacionālajiem parkiem valsts ziemeļos, netālu no Arušas – Tanzānijas tūrisma galvaspilsētas. Šeit ir labākā infrastruktūra un pārdomāti ceļojumu maršruti, ērtākās viesnīcas un arī visvairāk reģistrēto novērojumu, jo ceļotāju plūsma ir liela un starp viņiem netrūkst putnu vērotāju. Pat aplūkojot 10 labākās putnu vērošanas vietas Tanzānijā, redzams, ka lielākā daļa ir nacionālie parki un rezervāti Tanzānijas ziemeļos, kur katrā fiksētas 500–600 sugas.

Serengeti nacionālais parks

Serengeti ir Austrumāfrikas aizsargājamo savvaļas teritoriju sirds. Parks plešas pāri centrālā plato plašajiem līdzenumiem starp Āfrikas lielāko ezeru – Viktorijas ezeru – un Lielo Rifta ieleju. No rietumiem uz austrumiem līdzenumus šķērso lielas upes: Mbalageti, sazarotā Grumeti un pašos ziemeļos Mara. Tieši šeit norisinās leģendārā Lielā migrācija – miljoniem antilopju un zebru apļveida pārvietošanās, kas ainavai piešķir neparastu mērogu un kustību.

Vērīgs novērotājs šeit var atrast 600–700 putnu sugu. Tik daudz sugu vienuviet nav nekur citur Tanzānijā un arī kaimiņvalstī Kenijā. Āfrikā ar Serengeti šajā ziņā spēj sacensties vienīgi Karalienes Elizabetes nacionālais parks Ugandā. Serengeti priekšrocība ir arī apkārtējās bioloģiski bagātās savvaļas teritorijas, kur putnu vērošanai paveras vēl plašākas iespējas.

Šeit var redzēt vairākus desmitus plēsīgo putnu, tostarp Āfrikas zivjērgļus (Haliaeetus vocifer). Tie medī zivis, ibisus, stārķus, flamingus un citus ūdensputnus, reizēm arī jaunus varānus un krokodilus. Sastopami arī kaujas ērgļi (Polemaetus bellicosus), kuru medījums ir zaķi, damani, pērtiķi, šakāļi, kā arī jaunas vai mazākas antilopes – kopumā vairāk nekā 90 zīdītāju sugu. Serengeti mīt arī strausi, turako, go-away-birds, gārņi un lēļi, papagaiļi un agaporni, liellopu strazdi, nektārputni un daudzi, daudzi citi putni. Diemžēl daudzas sugas iekļautas apdraudēto sarakstos.

Aptuveni ceturtā daļa visu sugu ir migrējošas un ierodas no citām pasaules daļām. Tāpēc putnu vērotāji te var sastapt arī sen pazīstamus ceļabiedrus. No Eiropā zināmajām sugām Serengeti bieži redzams mazais šņibītis (Calidris minuta) un baltais stārķis (Ciconia ciconia), kas Āfrikā pavada mēnešus, ko Eiropā uzskata par aukstajiem.

Iespējams, tieši balto stārķu tālais migrācijas ceļš rosinājis folkloras stāstus par stārķiem, kas bērnus atnes no tālām zemēm. Plaši izplatītas verdzības laikos Āfrikas vergu bērniem stāstīja, ka baltos bērnus atnes stārķi, bet melnie bērni izšķiļas no klijānu olām. Cilvēku aizspriedumi, diemžēl, ir seni. Tomēr šādas leģendas rāda, ka cilvēki jau sen apzinājās putnu pārvietošanos starp kontinentiem. Īpaši stārķi palīdzēja to saprast. 1822. gadā Vācijā atrada stārķi, kura kaklā bija iesprūdusi 75 cm gara Āfrikas bulta. Vācu valodā šādiem stārķiem pat ir īpašs apzīmējums – pfeilstorch. Eiropā dokumentēti ap 25 gadījumi, kad atrasti ar bultām caurdurti stārķi.

Citi labi zināmi un Serengeti bieži sastopami migranti ir zaļā vārna (Coracias garrulus), kas ierodas no Eiropas un Dienvidrietumāzijas, kā arī bezdelīga (Hirundo rustica) un svīre (Apus apus), kas atlido no Eirāzijas. Daudzus noteikti ieinteresēs Āfrikas iemītnieki: Wattled Starling (Creatophora cinerea), cekulainā pērļvista (Numida meleagris), marabu (Leptoptilos crumenifer), mazais flamingo (Phoeniconaias minor), Āfrikas vaļknābis (Anastomus lamelligerus) un daudzi citi šo auglīgo zemju putni.

Serengeti nav vietējo endēmu, tomēr var redzēt dažas sugas, ko uzskata par Tanzānijas endēmiem. To vidū ir pelēkkrūšu frankolīns jeb Grey-breasted Spurfowl (Pternistis rufopictus), Tanzānijas sarkanknābja degunradžputns (Tockus ruahae), baltastes cistikola (Cisticola anderseni)Šo sugu kopā ar Cisticola bakerorum zinātnieki aprakstīja tikai 2021. gadā, lai gan eksemplāri Kilombero upes palienē Tanzānijā tika atrasti jau 20. gadsimta 60. gados. Muzeju paraugi glabājās kolekcijās, taču specifiskā apspalvojuma krāsojuma dēļ neviens nebija mēģinājis tos klasificēt. Šie putni labprāt apmetas applūdušos niedrājos; to endēmiskais areāls ir Kilombero purvi Morogoro reģionā Tanzānijas centrālajā daļā. Tomēr Serengeti reģistrēts novērojums, kas apstiprina šīs sugas atrašanu Tanzānijas ziemeļos. Iesakām pret šo informāciju izturēties piesardzīgi un, apmeklējot Serengeti, īpaši rūpīgi noteikt daudzās cistikolu sugas. Baltastes cistikolas areāla paplašināšanās apstiprinājums būtu nozīmīgs ornitoloģijai., Kilimandžāro baltacs (Zosterops eurycricotus), rudoastes audējputns (Histurgops ruficaudus), Tanzānijas maskotais audējputns (Ploceus reichardi) un dzeltenapkakles agaporns (Agapornis personatus). Dažu šo sugu pārstāvji reizēm novēroti kaimiņvalstīs pie robežām, tomēr ornitoloģiskā ziņā tie ir Tanzānijas endēmi.

Uz rietumiem no Serengeti atrodas Āfrikas lielākais ezers – Viktorijas ezers –, kas piesaista putnus arī no citām kontinenta daļām. Īpaši interesanti ir pētīt ezera rietumu krastu, tostarp Minziro meža rezervātu. Putnu vērošanai piemērotas arī vietas Viktorijas dienvidu krastā un salas, piemēram, Rubondo, Saanane un citas. Turklāt te ir vietas, kas ornitoloģiski tieši saistītas ar Serengeti, tostarp vismaz 3 līči Viktorijas ezera austrumu krastā. Šos apvidus vērts apmeklēt ūdensputnu dēļ. Niedrāji un liels ūdens plašums, kas Serengeti līdzenumos sastopams reti, šiem putniem ir būtisks, un ezera krastos šādas vides netrūkst.

Ngorongoro aizsardzības zona

Īpaša savvaļas aizsardzības teritorija – Ngorongoro aizsardzības zona – piekļaujas Serengeti austrumu pusē. Šeit 8 vulkāni izveidojuši krāterotu plato. Tā teritorijā paceļas 4 virsotnes virs 3 000 m, kā arī atrodas mitrāji, kas piesaista putnus un dažādus dzīvniekus. Slavenākā ūdenstilpe ir Magadi (Makati) krātera ezers 1 700 m augstumā. Ezerā mīt flamingi. Ngorongoro krātera dibens ir pilns ar savvaļas dzīvniekiem: tiek uzskatīts, ka šeit ir vislielākais zīdītāju plēsēju blīvums Āfrikā, un vietējā lauvu populācija ir īpaši skaitliski bagāta un iespaidīga.

Ngorongoro var redzēt vairāk nekā 500 putnu sugu. Rezervāta ezeros un purvos apmetas ūdensputni, galvenokārt mazie flamingi. Ezeri piesaista arī Kapa krīkļus (Anas capensis) un Maccoa Ducks (Oxyura maccoa), kas Austrumāfrikā kļūst arvien retāki. Tas attiecas uz krātera ezeru, Empakai, kā arī Ndutu (Lagaja) un Masek ezeriem. Šeit var redzēt arī vairākas gārņu sugas un reģionam samērā neparastos Āfrikas dumbrcāļus (Rallus caerulescens) un bārdainos zīriņus (Chlidonias hybrida).

Liellopu gārņi (Bubulcus ibis) šeit novērojami lielā skaitā. Tiek uzskatīts, ka šie putni no liellopiem noņem ērces un aizdzen mušas, palīdzot ierobežot slimības zālēdāju ganāmpulkos. Tāpēc cilvēki liellopu gārņus augstu vērtē visos 5 apdzīvotajos kontinentos. Interesanti, ka Tanzānijas masaji šos putnus uztver kā zīmi, ka pienācis laiks pamest apmetni un pārcelties citur: tiklīdz redzams liels gārņu pulks, viņi uzskata, ka tuvojas sausums, tāpēc jājauc mājas un jāved lopi uz auglīgākām zemēm.

Ngorongoro zemajām zālēm klātie līdzenumi tiek uzskatīti par nozīmīgu dzīvotni visām 7 grifu sugām, kas dzīvo Austrumāfrikā. To vidū ir baltmuguras grifs (Gyps africanus), kapucgrifs (Necrosyrtes monachus), ausainais jeb Nūbijas grifs (Torgos tracheliotos), baltgalvas grifs (Trigonoceps occipitalis), Ēģiptes maitu lija, saukta arī par faraona vistu (Neophron percnopterus), bārdainais grifs (Gypaetus barbatus) un palmu grifs (Gypohierax angolensis). Diemžēl visām, izņemot pēdējās 2, ir apdraudētas sugas statuss, un dažas atrodas kritiskā situācijā. Papildus grifiem šajā savvaļas dzīvniekiem bagātajā teritorijā dzīvo arī daudzi citi plēsīgie putni.

Daži par interesantākajām putnu sugām šajā apvidū uzskata Kapa kraukli (Corvus capensis) un brūnmuguras dzeni (Dendropicos obsoletus crateri). Abu sugu populācijas tiek uzskatītas par Tanzānijai raksturīgām un koncentrētas tieši krātera augstienēs.

Tanzānijas endēmisko sugu grupa Ngorongoro pārklājas ar kaimiņos esošā Serengeti endēmiem. Tie ir pelēkkrūšu frankolīns (Pternistis rufopictus), Tanzānijas sarkanknābja degunradžputns (Tockus ruahae), Kilimandžāro baltacs (Zosterops eurycricotus), dzeltenapkakles agaporns (Agapornis personatus) un rudoastes audējputns (Histurgops ruficaudus). Visas šīs sugas sastopamas pašā Ngorongoro krāterī.

Ngorongoro neparasta suga ir pelēkcekula ķivercīrulis (Prionops poliolophus), taču novērojumi parādās reti un sen nav atjaunoti. Zinātnieku aprindās pieļauj, ka ķivercīruļi – Tanzānijas un Kenijas iemītnieki – varētu būt pārvietojušies uz blakus esošo Maswa medījamo dzīvnieku rezervātu. Tas piekļaujas Serengeti un Ngorongoro un ir daļa no šīs plašākās ekosistēmas, tomēr tam nav pašreizējas putnu datubāzes, tāpēc šeit to neaplūkosim.

Natrona ezers

Uz ziemeļiem no Ngorongoro atrodas slavenais Natrona ezers, kas, filmējot no augšas, izskatās rozā vai sarkans. Šo krāsu rada miljardiem sīku, tikai dažus milimetrus garu Artemia salina vēžveidīgo, kas dzīvo ūdenī. Tie labi jūtas sāļā vidē, un Natrons ir sāļš sārmainais ezers. Netālu atrodas Ol Doinyo Lengai – vienīgais vulkāns pasaulē, kura lava ir natrokarbonatīta lava, galvenokārt no nātrija karbonāta, kas izšķīst ezerā.

Lai gan Natrona ezers sasniedz 52 km garumu un augsta ūdens periodā pat iestiepjas tālu pāri Tanzānijas robežai kaimiņos esošajā Kenijā, tas nav dziļš. Maksimālais dziļums ir 2–3 m. Putnu mīļotāju pasaulē šis Tanzānijas ezers pazīstams ar lielāko mazo flamingu skaitu: šeit ligzdo pasaulē lielākā šo putnu populācija. Pēc dažām aplēsēm vairāk nekā 80% uz mūsu planētas dzīvojošo mazo flamingu dzimst Natrona ezerā. Kā, iespējams, zināt, flamingu apspalvojuma sārtā krāsa rodas no barības, kurā ir daudz karotinoīdu. To ir daudz mikroskopiskajās aļģēs, ko ēd artemiju vēžveidīgie, savukārt tie kļūst par flamingu galveno barību.

Iespējams, esat redzējuši aizraujošo stāstu par flamingiem filmā „The Crimson Wing: Mystery of the Flamingos”, ko izdeva Disneynature un filmēja šeit, Natrona ezerā. Tai ir augsti vērtējumiIMDB filmai ir 7,3 vērtējums, bet Rotten Tomatoes kritiķi tai piešķir 75%. un labas atsauksmes. Iesakām to noskatīties tiem, kurus interesē putni, dabas aizsardzība un skaisti dokumentālie stāsti par savvaļas dzīvību. Diemžēl mazais flamingo (Phoeniconaias minor) klasificēts kā gandrīz apdraudēta suga. Tāpēc jo svarīgāk ir apzināties šīs ekosistēmas apdraudējumus, apmeklēt Natrona ezeru, vērot putnus un pievērst tam pēc iespējas lielāku uzmanību, īpaši ņemot vērā runas par plāniem pie ezera būvēt sodas rūpnīcu.

Papildus flamingiem ezerā mīt ūdensputni, piemēram, mazais šņibītis (Calidris minuta), kastaņjoslas tārtiņš (Charadrius pallidus), kam arī patīk sāļi un sārmaini ūdeņi, un spīdīgais ibiss (Plegadis falcinellus). Interesanti, ka iepriekšējos gados šeit bija desmitiem tūkstošu Abdim's Storks (Ciconia abdimii), kas ir Āfrikas vietējie putni. Tiem raksturīgāk migrēt uz pašiem Tanzānijas dienvidiem un vēl tālāk uz dienvidiem, kur tie pavada lielāko gada daļu, bet ligzdošanai atgriežas apvidos uz ziemeļiem no ekvatora.

Pie Natrona ezera parādās arī vēl viens neliels un skaists putns – Somali Bunting (Emberiza poliopleura), lai gan tā tipiskais areāls atrodas tālāk austrumos. Šādas novirzes no standarta ornitoloģiskajiem datiem ir īpaši interesanti apstiprināt ar paša novērojumiem. Viens no biežāk sastopamajiem putniem šeit ir baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus), kas no Eiropas un Āzijas ierodas pārziemot Āfrikā. Kopumā Natrona ezerā un tā apkārtnē var novērot vairāk nekā 200 sugu, galvenokārt Engarukas baseinā, lai gan precīzi uzskaitījumi šai vietai nav veikti.

Eyasi ezers

Uz dienvidiem no Ngorongoro atrodas vēl viens sekls sāls ezers – Eyasi ezers. Sausos periodos tas var pilnībā izžūt, un vietējie iedzīvotāji to šķērso kājām. Pat nokrišņiem bagātākajos periodos ezers nav dziļāks par 1 m, lai gan dažos gados Eyasi ir pietiekami daudz ūdens, lai piesaistītu nīlzirgus no kaimiņos esošā Serengeti. Tā garums sasniedz līdz 80 km. Parasti ezerā tomēr ir pietiekami daudz ūdens, lai uzturētu ūdensputnus.

Migrācijas laikā flamingi izmanto ezera ūdeņus. Šeit dzīvo arī citi ūdensputni. To vidū ir dzeltenknābja stārķis (Mycteria ibis), kas izskatās līdzīgs ibisam un sākotnēji kļūdaini tika pieskaitīts tiem, pat saņemot šādu nosaukumu, lai gan patiesībā pieder stārķiem. Šeit var sastapt arī mērkaziņu (Gallinago gallinago), Teminka šņibīti (Calidris temminckii) un Āfrikas karotknābi (Platalea alba), kuram, kā norāda nosaukums, ir karotes formas knābis. Putns to iemērc ūdenī un, šūpojot no vienas puses uz otru, ķer sīkas zivis, gliemjus, vēžveidīgos un kāpurus.

Runājot par Tanzānijas endēmiem, Eyasi ezera austrumu krastā novēroti Fišera agaporni (Agapornis fischeri). Tie ir ļoti skaisti putni ar piesātināti krāsainu apspalvojumu. Izteiksmīgā izskata dēļ tos mēdz turēt nebrīvē kā mājdzīvniekus. Tomēr tā nav laba doma – šiem brīvajiem putniem nepieciešams daudz vietas straujiem lidojumiem. Būros un ierobežotās teritorijās savvaļas putni cieš un sāk slimot.

Strikti raugoties, šie Tanzānijas endēmi sausos gados var īslaicīgi pārvietoties uz kaimiņos esošo Ruandu un Burundi. Tomēr šie krāsainie papagaiļi, kas nosaukti vācu Āfrikas pētnieka – Gustav FischerGustavs Ādolfs Fišers bija Āfrikas pētnieks, ceļotājs un Vācu impērijas kara ārsts. No 1878. gada viņš piedalījās Dengardt brāļu ekspedīcijās Austrumāfrikā, mūsdienu Kenijas teritorijā. Vēlāk viņš dzīvoja Zanzibārā, mūsdienu Tanzānijā, un strādāja par ārstu. 1882. gadā viņš patstāvīgi devās ceļā no kontinentālās Pangani upes grīvas līdz Naivašas ezeram, šķērsojot plašās masaju zemes. Šajā ekspedīcijā viņš novēroja skaistus papagaiļus, kurus nosauca sev par godu – Fišera agapornus. Viņš pazīstams arī ar neveiksmīgu mēģinājumu atrast citus Āfrikas pētniekus, tostarp vācu Eminu Pašu un krievu-vācu ceļotāju Vilhelmu Junkeru, taču atgriezās Zanzibārā bez panākumiem. Drīz pēc tam viņš saslima ar tropu drudzi, kas prasīja viņa dzīvību. Viņa vārdā nosaukta arī cita putnu suga – Fischer's Greenbul (Phyllastrephus fischeri). vārdā, joprojām paliek Tanzānijas endēmisko sugu sarakstā.

Vēl viens Eyasi krastos redzēts endēmisks putns ir pelnu strazds (Lamprotornis unicolor). Tā klasifikācijā pastāv neskaidrības, jo britu ornitologs Džordžs Ernests Šellijs, kurš aprakstīja daudzas Āfrikas sugas, sākotnēji Austrumāfrikā ievāktam eksemplāram piešķīra nosaukumu Cosmopsarus unicolor. Vēlāk sugu pārcēla uz Lamprotornis ģinti, jo, līdzīgi citiem šīs ģints pārstāvjiem, tai ir spīdīga ķermeņa augšdaļa, ko rada īpašs melanīna izvietojums spalvās.

Šā putna pašreizējā nosaukumā izmantots vārds „lamprotornis”, kas cēlies no grieķu „lamprotēs” ar nozīmi „mirdzošs, gaišs, starojošs”. Tas patiešām raksturo šā strazda saulē zaigojošās spalvas un pilnībā attaisno tā latīnisko nosaukumu.

Pie ezera novērots arī tipisks Austrumāfrikas iemītnieks – Karamoja Apalis (Apalis karamojae). Kopējais Eyasi sastopamo sugu skaits tomēr nav precīzi zināms. Jo interesantāk šo apvidu pētīt, īpaši augsta ūdens periodos.

Yaida Chini

Uz dienvidiem no Eyasi ezera plešas Yaeda ieleja (Yaida Valley). Tas ir sezonālo purvu apvidus, kur bagātīgu lietavu gados ganības applūst un ieleja pārvēršas mitrājos. Biezokņos dzīvo ūdensputni, bet citas putnu sugas sastopamas Mbulu augstienē un tās apkārtnē, kur aug akācijas un baobabi.

Šajā apvidū dzīvo izolēta tauta – hadza –, kas lielā mērā saglabājusi tradicionālo mednieku un vācēju dzīvesveidu. Viņi medī reģiona lielos dzīvniekus, bet no putniem aktīvi vāc olas. Ir zināms, ka viņi nogalina arī pašus putnus, tostarp mazuļus, un to gaļu uzskata par delikatesi. Hadza ir viena no visvairāk apspiestajām Tanzānijas tautām, kas zaudējusi plašas teritorijas. No vienas puses, tas notika aktīvāku kaimiņu cilšu spiediena dēļ, no otras – valsts noteikto ierobežojumu dēļ medniekiem un vācējiem, jo valsts bija ieinteresēta veidot rezervātus un medību teritorijas.

Hadzām un dažiem putniem ir ļoti interesantas savstarpēji izdevīgas attiecības. Runa ir par tādiem putniem kā lielais medusvadis (Indicator indicator). Tas ir viens no retajiem putniem, kas spēj sagremot bišu vasku. Savu nosaukumu medusvadis ieguvis tāpēc, ka tas burtiski norāda cilvēkiem savvaļas bišu stropu atrašanās vietu. Šo prasmi izmanto daudzas tautas, arī hadza, kuru uzturā medus ir svarīgs tā kaloriju dēļ. Cilvēki iemācījušies atdarināt šo putnu skaņas, lai tos pievilinātu pie kokiem. Medusvaži atlido un parāda stropa vietu. Vācēji izdūmo bites, atver stropu un paņem medu, putniem atstājot vaska gabalus.

Šādā veidā cilvēki un putni kļūst viens otram noderīgi. Tālākās mijiedarbības ir ne mazāk interesantas. Dažu tautu mitoloģijā pastāv ticējums, ka putnam, kas parādījis stropu, noteikti jāatstāj nedaudz vaska; citādi atriebjoties tas nākamreiz aizvedīs cilvēku pie bīstama plēsēja. Hadza bieži paņem medu un apzināti aiznes vai turpat aprok vasku, lai putni neko neiegūtu. Tad medusvaži paliek izsalkuši un atkal ir gatavi ātri parādīt jaunu vietu ar bitēm. Kenijā novērots, ka pēc šādas „nodevības” putni pārstāj cilvēkiem rādīt stropus.

Ielejas purvainajās zālēs sastopami arī citi „gidi”: liellopu gārņi (Bubulcus ibis), kas masaju ganiem vēsta par tuvojošos sausumu. Tiklīdz masaji ierauga daudz gārņu, viņi to uztver kā drošu sausuma zīmi un pārceļas uz citu vietu. Šeit redzams arī spīdīgais ibiss (Plegadis falcinellus) un melnkakla dūkuris (Podiceps nigricollis). Interesanti, ka melnkakla dūkuris parasti izvairās lidot, tomēr migrācijas laikā pa gaisu veic līdz 6 000 km. Yaida Chini ir mājvieta arī daudzām citām putnu sugām: Knob-billed Duck (Sarkidiornis melanotos), rūsganajai svilpējpīlei (Dendrocygna bicolor), melnastes puskuitalai (Limosa limosa) un gugatņiem (Calidris pugnax). Ligzdošanas laikā gugatņu tēviņiem izveidojas iespaidīgs riesta tērps ar spilgtu krāsojumu, spalvu cekuliem uz galvas un krāšņu apkakli ap kaklu. Angļu nosaukums „ruff” patiesībā apzīmē pārspīlētu apkakli, kas bija modē no 16. gadsimta vidus līdz 17. gadsimta vidum.

Wembere stepe

Tanzānijas centrālajā daļā ir plašas teritorijas, kas atzītas par nozīmīgām putnu un bioloģiskās daudzveidības vietām (IBA). Tā ir Vembere upes paliene; upe tek ziemeļu virzienā un ietek Eyasi ezerā. Tā veido mitrājus, kas ir interesanti putniem, taču šīs teritorijas aktīvi izmanto arī kā ganības. Wembere stepe vēl jāpēta rūpīgāk, un šeit sastopamo putnu sugu saraksts vēl jāprecizē. Līdz šim reģistrētas mazāk nekā 200 sugas. Liela daļa datu nav atjaunota kopš 20. gadsimta 60. gadiem.

No jaunākiem datiem zināms, ka Vembere upes palienē dzīvo melnsejas smilšvistiņa (Pterocles decoratus), dzeltenkakla frankolīns (Pternistis leucoscepus) un savdabīga izskata Von der Decken's Hornbill (Tockus deckeni). 

Starp citiem krāsainiem putniem šeit dzīvo arī skaistais Usambiro Barbet (Trachyphonus usambiro). Dažos avotos to var atrast ar zinātnisko nosaukumu Trachyphonus darnaudii, jo agrāk šis bārdainītis tika uzskatīts par tā pasugu. Fišera agaporns (Agapornis fischeri) izceļas ar pievilcīgu izskatu un ir viegli pamanāms. Hildebrandt's Starling (Lamprotornis hildebrandti), kas nosaukts vācu botāniķa un Āfrikas dabas pētnieka Johanna Marijas Hildebranta vārdā, pārsteidz ar krāsaino apspalvojumu. Šis putns ir Austrumāfrikas endēms un dzīvo tikai 2 valstīs – Tanzānijā un kaimiņos esošajā Kenijā. Jo ilgāk skatās uz tā daudzkrāsainajām, metāliskā spīdumā zaigojošajām spalvām, jo vairāk šķiet, ka acu priekšā ir kāds mītisks „varavīksnes putns”.

Eastern Violet-backed Sunbird (Anthreptes orientalis) ir vēl viens skaists Austrumāfrikas savanu iemītnieks. Interesanti vērot White-headed Buffalo Weaver (Dinemellia dinemelli), kas angļu nosaukumu ieguvis tāpēc, ka seko bifeļiem un ķer kukaiņus, kurus piesaista lielie dzīvnieki. Tas ir labs pavediens, kur šos putnus meklēt. Ikvienu putnu vērotāju iepriecinās Blue-capped Cordon-bleu (Uraeginthus cyanocephalus) – ļoti skaists putns ar patīkamu zilas krāsas apspalvojumu.

Labu Steel-blue Whydah (Vidua hypocherina) un Straw-tailed Whydah (Vidua fischeri) fotogrāfiju var uzskatīt par vērtīgu trofeju. To garās, līdz 30 cm stiepjošās astes ir iespaidīgs skats. Šiem putniem patīk uzturēties ērkšķainos krūmos.

No šā apvidus plēsīgajiem putniem Eastern Pale Chanting Goshawk (Melierax poliopterus) pazīstams ar melodiskiem saucieniem, īpaši ligzdošanas laikā. Vembere upes palienē vajadzētu būt arī ūdensputniem, taču par to populāciju pašreizējo stāvokli nekas nav zināms.

Netālu no Wembere stepes atrodas vairāki nelieli ezeri: Kitangiri, Singida, Kindai un Balangida Lehu. Tie izvietoti uz dienvidiem no lielā Eyasi ezera. Visi šie ezeri ir ļoti nozīmīgi putniem, un to krastos ligzdo daudzu dažādu sugu bari. Daļa sugu pārklājas ar Eyasi ezera putniem un stepes iemītniekiem. Šeit novēroti daudzi ūdensputni, un katrā no ezeriem fiksēta abu flamingu sugu klātbūtne. Precīzu datu par ezeru populācijām nav, jo ornitologi šīs vietas apmeklē reti. Šīs vietas detalizēti neaprakstīsim, tomēr zinātkāram putnu vērotājam nevajadzētu palaist garām iespēju pavērot putnu dzīvi pie šīm ūdenstilpēm.

Runājot par ziemeļu putnu vērošanas vietām, papildus Serengeti, Ngorongoro un iepriekš minētajiem ezeriem jāpiemin arī Tarangires nacionālais parks un Maņaras ezers, Arušas un Kilimandžāro kalnu mežu nacionālie parki, kā arī Mkomazi nacionālais parks. Lai uzzinātu vairāk par citiem Tanzānijas reģioniem un putnu vērotājiem interesantām vietām, izlasiet arī mūsu rakstu „Tanzānija. 10 labākās vietas putnu vērošanai”.

Want to know more about Tanzania adventures?

Get in touch with our team! We've explored all the top destinations across Tanzania. Our Kilimanjaro-based adventure consultants are ready to share tips and help you plan your unforgettable journey.

Discover more interesting articles