Putnu vērošana pie Maņaras ezera, Tarangirē un Masaju stepē

Ziemeļtanzānijā putnu vērotājiem interesantas vietas ir Serengeti, Ngorongoro, Natrona ezers, Arušas un Kilimandžāro nacionālie parki, kā arī aiz Pāres un Usambaras kalnu grēdām paslēptais Mkomazi nacionālais parks un vairākas citas teritorijas.

Ziemeļu nacionālo parku vidū ir 2 īpaši iecienīti galamērķi: Maņaras ezers un Tarangire. Šīs vietas pasaulē pazīst jau kopš Ernesta Hemingveja laikiem. Kopā ar sievu viņš daudz ceļoja pa Britu impērijas kolonijām, tostarp mūsdienu Tanzānijas un Kenijas teritorijām. Serengeti, Maņaras ezera krastos un pie mūsdienu Tarangires parka rakstnieks uzturējās ilgāku laiku, medīja, iepazina vietējo kultūru un uzrakstīja arī dokumentālās prozas grāmatu „Āfrikas zaļie pakalni” (The Green Hills of Africa) un stāstu „Kilimandžāro sniegi”. Jau 20. gadsimta 30. gados Austrumāfrikas bagātā dzīvnieku pasaule un izcilās ainavas piesaistīja zinātkārus, pieredzējušus ceļotājus.

Abi lielie nacionālie parki un to apkārtne joprojām ir mājvieta ļoti daudzveidīgai un skaitliski bagātai savvaļas dzīvībai. Te sastopami arī daudzi putni, ko putnu vērotāji labprāt iekļauj savos novērojumu sarakstos. Šajā rakstā stāstām, kādus putnus iespējams vērot putnu vērošanas ceļojumā Tanzānijā – pie Maņaras ezera, Tarangirē un Masaju stepē.

Maņaras ezers

Plašākā Maņaras ezera teritorija ietver pašu sāļo ezeru, tā vārdā nosaukto nacionālo parku, ezera daļu ārpus parka robežām, kā arī Marang meža rezervātu, kas paceļas virs parka. Ezers ir sāļš, tomēr ne tik sāļš kā Natrona un Eyasi ezeri, jo to papildina saldūdens upes. Maksimālais dziļums gandrīz nepārsniedz 3,5 m, bet vidējais dziļums pēc mērījumiem ir mazāks par 1 m. Vēl viena iezīme to tuvina minētajiem ezeriem: Maņarā pulcējas milzīgi flamingu bari, skaitāmos tūkstošos. Kopumā ezera ūdeņi vienlaikus var piesaistīt vairāk nekā 2 miljonus ūdensputnu, un lielākā daļa no tiem ir mazie flamingi (Phoeniconaias minor).

Maņaras ezerā sastopami arī dzeltenknābja stārķi (Mycteria ibis), sārtmuguras pelikāni (Pelecanus rufescens), marabu stārķi (Leptoptilos crumenifer), kas tradicionāli ligzdo to tuvumā, un pelēkie gārņi (Ardea cinerea).

Ezera dubļainajos krastos esam redzējuši viesus no Eirāzijas – ziemojošus plankumainos dumbrcāļus (Porzana porzana) un rudrīkles čipstes (Anthus cervinus). Uz austrumiem no ezera, ārpus nacionālā parka, tika novērotas rudastes audējputnu (Histurgops ruficaudus) koncentrācijas. Šī suga ir Tanzānijas endēms un lietus sezonā dod priekšroku applūdušām ganībām. Turpat ziemošanas laikā novēroti arī mazie piekūni (Falco naumanni) un stepes lijas (Circus macrourus). Uz ziemeļiem no ezera pamanīts arī Madagaskaras dīķu gārnis (Ardeola idae) – apdraudēta suga.

Maņaras ezers ir piemērota dzīves vide arī platknābim (Spatula clypeata) no pīļu dzimtas, sārtajiem pelikāniem (Pelecanus onocrotalus), melnspārnu garstilbjiem (Himantopus himantopus), avocetēm ar uz augšu liektiem knābjiem (Recurvirostra avosetta), Kaspijas tārtiņiem (Charadrius asiaticus), purva tilbītēm (Tringa stagnatilis), lielknābja zīriņiem (Gelochelidon nilotica) un dažām citām sugām, kas mīt Natrona un Eyasi ezeros, kā arī Yaeda ielejas purvājos.

Pašā Maņaras ezera nacionālajā parkā zināmas aptuveni 400 putnu sugas. Papildus jau minētajām sugām vērts pieminēt plēsīgos putnus – palmu grifu (Gypohierax angolensis) un Eirsa ērgļvanagu (Hieraaetus ayresii). Kopumā parkā novērotas aptuveni 50 plēsīgo putnu sugas.

Apmeklētāju uzmanību vienmēr piesaista arī krāsainie nacionālā parka iemītnieki: pelēkgalvas zivju dzenītis (Halcyon leucocephala), sudrabvaigu degunragputns (Bycanistes brevis) un pelēkā vainagdzērve (Balearica regulorum), kas pazīstama ar zeltaino cekulu. Diemžēl pēdējā no šīm sugām tiek uzskatīta par apdraudētu.

Ja šajā apvidū vēlaties nopietni pievērsties iespējami daudzu sugu novērošanai, jāņem vērā plašāka teritorija aiz ezera un salīdzinoši nelielā nacionālā parka robežām. Tā tiek uzskatīta par daudzsološu putnu vērošanas vietu un nozīmīgu putnu teritoriju. Ne velti šeit izveidots Maņaras ezera biosfēras rezervāts, kurā ietilpst nacionālais parks un plašākas apkārtnes teritorijas. Kopumā te var rēķināties ar aptuveni 600 putnu sugām. Turklāt uz austrumiem no ezera atrodas Kwa Kuchinja savvaļas dzīvnieku migrācijas koridors, pa kuru daudzi dzīvnieki pārvietojas no Maņaras ezera uz Engaruk ieplaku ziemeļos un uz kaimiņos esošo Tarangires nacionālo parku.

Tarangires nacionālais parks

Šis nacionālais parks vispirms pazīstams ar lielo ziloņu skaitu, kas dzīvo tā plašajās, milzīgiem baobabiem izraibinātajās teritorijās. Tarangire aptver paugurus un zemus purvājus – ainavu, kas raksturīga Masaju stepes zemēm austrumos. Parks nosaukts upes vārdā: tā tek cauri parkam uz ziemeļiem un ārpus nacionālā parka ietek Burungi ezerā. Arī šis ezers tiek uzskatīts par nozīmīgu putnu un bioloģiskās daudzveidības teritoriju.

Tarangirē sastopamas vairāk nekā 500 putnu sugas. Visraksturīgākie un visvieglāk pamanāmie, protams, ir parastie strausi (Struthio camelus) un kori dropes (Ardeotis kori). Pirmos dēvē par lielākajiem putniem pasaulē: veiksmīgs spēriens var nogalināt lauvu vai cilvēku. Savukārt kori dropes ir smagākie lidojošie putni. Strausi var svērt līdz 130 kg, bet dropes – līdz 20 kg. Putnu vērotājiem interesanta būs bušveldas čipste (Anthus caffer), kas Austrumāfrikā tiek uzskatīta par retu sugu.

Šeit ir interesanti vērot arī krāsaino sarkandzelteno bārdaini (Trachyphonus erythrocephalus). Šie putni mēdz apmesties vecos skudru pūžņos un termītu mājokļos, par patvērumu konkurējot ar mangustiem. Vēl viens izteiksmīgs putns, kas izmanto pamestus termītu pūžņus, ir ceriņkrūšu zaļvārna (Coracias caudatus). Tā labprāt ligzdo arī nokaltušos kokos. Putna raibais apspalvojums piesaista skatienu: ceriņkrāsas krūtis, zils vēders, zaļš pakausis, koši zilas apakšspārnu līnijas, maigi brūnas augšspārnu spalvas, seja ar sarkanīgām vaigu joslām un balta, sarmas krāsas svītra. Kaimiņos esošajā Kenijā šo putnu uzskata par neoficiālu valsts simbolu.

Šeit sastopamas 8 zivju dzenīšu sugas. To vidū ir viens no mazākajiem dzimtas pārstāvjiem – Āfrikas pundurzivju dzenītis (Ispidina picta), kura ķermeņa garums ir tikai aptuveni 11 cm, un lielākais Āfrikā –  milzu zivju dzenītis (Megaceryle maxima), kas sasniedz 46 cm augstumu. Interesanti, ka pēdējās sugas pārstāvji dzīvo upju krastu tuvumā. Ligzdas tie veido kā garus tuneļus, ko ar knābi un nagiem izrok krastā, lai tuneļa galā dētu olas. Vidējais šādu krasta ligzdu garums ir 2 m, bet reiz atrasts pat 8,5 m garš tunelis.

Tarangirē sastopamas arī 9 degunragputnu sugas. Nosaukums saistīts ar lielajiem izaugumiem virs knābja, kas atgādina govs ragus. Tie ir grūti pamanāmi, taču ļoti skaļi putni ar asiem, skanīgiem saucieniem. Ja šādu putnu noķer, tas spiedz nikni un apdullinoši – par to liecina pirmie mēģinājumi pieradināt degunragputnus. Ar šiem neparastajiem putniem to labāk nemēģināt.

Lielākais no visiem degunragputniem, dienvidu zemes degunragputns (Bucorvus leadbeateri), pārlido nacionālo parku un bezbailīgi medī indīgas čūskas, bruņurupučus, mangustus un zaķus. Tas ir vienīgais īstais plēsējs visā dzimtā. Starp citām Tarangirē sastopamām degunragputnu sugām ir sudrabvaigu degunragputns (Bycanistes brevis), trompetes degunragputns (Bycanistes bucinator), Āfrikas pelēkais degunragputns (Lophoceros nasutus), austrumu dzeltenknābja degunragputns (Tockus flavirostris), fon der Dekena degunragputns (Tockus deckeni) un ziemeļu sarkanknābja degunragputns (Tockus erythrorhynchus). Pēdējā suga kalpoja par prototipu slavenajam animācijas tēlam Zazu no filmas „Karalis Lauva” (The Lion King).

Atsevišķi jāpiemin Tanzānijas sarkanknābja degunragputns (Tockus ruahae), kas, kā norāda nosaukums, ir Tanzānijas endēms. Šie degunragputni labprāt sēž savannas kokos, atpūšoties vai meklējot grauzējus un kukaiņus. Tā kā tie ir visēdāji, barībā izmanto arī sēklas un augļus. Citi Tanzānijas endēmi Tarangirē ir platgredzenu baltacis, pazīstams arī kā Kilimandžāro baltacis (Zosterops eurycricotus), un dzeltenapkakles agaporns (Agapornis personatus). Daži ornitologi par Tanzānijas endēmiem uzskata arī Fišera agapornu (Agapornis fischeri), pelnu strazdu (Lamprotornis unicolor) un rudastes audējputnu (Histurgops ruficaudus).

Masaju stepe

Uz dienvidiem no Arušas un Kilimandžāro nacionālajiem parkiem, tieši starp Tarangires un Mkomazi nacionālajiem parkiem, plešas plaši pussausi zālāji. Tas ir plato, ko austrumos un dienvidaustrumos ieskauj Pāres, Usambaras, Nguru un Nguuu kalnu grēdas. Pašā plato vietām redzami zemi, vientuļi kalni un pauguri. Veģetācijas te ir maz, jo trūkst upju un citu pastāvīgu ūdenstilpju, bet sausajos periodos ūdens nav vispār. Novērots, ka ziloņi, kas parasti dzīvo kaimiņos esošajā Tarangirē, lietus sezonā labprāt iegriežas šajās vietās. Tradicionāli šīs zemes masaji izmantoja lopu ganībām. Šo stepi dēvē par Masaju stepi, un tā aizņem aptuveni 3 000 000 ha.

Šeit ir diezgan grūti noteikt putnu teritoriju ar skaidrām robežām, tāpēc kartē redzams vien plakans aplis, novietots aptuveni un samērā nosacīti. Tomēr putni te ir interesanti, un apvidus vēl nav pienācīgi izpētīts. Pieminēsim tikai dažas uzmanības vērtas sugas, paturot prātā, ka par Masaju stepi labu datu ir maz un tai vēl nepieciešami turpmāki pētījumi.

Šeit novērotas simtiem melngalvas audējputnu (Ploceus melanocephalus) ligzdošanas koloniju. Sausajās stepes teritorijās labi jūtas grifpērļu vista (Acryllium vulturinum), kas savu nosaukumu ieguvusi kakla un galvas dēļ – tie atgādina grifus. Akāciju zīlītes (Melaniparus thruppi), pundurbatisi (Batis perkeo), zvīņainās čakstītes (Argya aylmeri), dienvidu dižknābja kanārijputni (Crithagra buchanani) un citas sugas, kas pielāgojušās dzīvei bezūdens ainavā, labi iekārtojušās Masaju stepes plašumos.

Akmeņainus paugurus iecienījusi slinkā cistikola (Cisticola emini). Dažos avotos šo sugu sapludina ar citu un dēvē par Cisticola aberrans. Angliski šīs 2 sugas sauc Lazy Cisticola un Rock-loving Cisticola. Tieši otrā suga apdzīvo Masaju stepes priekškalnes Tanzānijā, kur koku audzes mijas ar akmeņainu reljefu.

Šie pauguri ir piemērota mājvieta arī klinšu strazdiem (Thamnolaea cinnamomeiventris), Hildebranta frankolīniem (Pternistis hildebrandti) un raibajiem lēļiem (Caprimulgus tristigma). No plēsīgajām sugām Masaju stepē mīt ērgļi: stepes ērglis (Aquila rapax), karojošais ērglis (Polemaetus bellicosus), Verro ērglis (Aquila verreauxii)) un Āfrikas ērgļvanags (Aquila spilogaster). Protams, plašajā plato labi jūtas arī citi plēsīgie putni.

No migrējošajiem putniem te bieži novēro Eiropas zaļvārnas (Coracias garrulus), lakstīgalas (Luscinia luscinia)) un baltkakla robinus (Irania gutturalis). Tie ierodas no Eirāzijas. No Āfrikas vietējām sugām, kas stepē ierodas ziemot, jāmin jakobīnu dzeguzes (Clamator jacobinus) un siseņu klijāni (Butastur rufipennis) – vienīgie Butastur ģints pārstāvji, kuru izplatība aprobežojas ar Āfrikas kontinentu. Dzeguzes ir interesanti vērot: kā ligzdu parazīti tās dēj olas citu putnu ligzdās un rīkojas pārī. Tēviņš novērš ligzdas saimnieku uzmanību, kamēr mātīte izdēj 1 vai pat vairākas olas. Par to upuriem bieži kļūst Turdoides ģints putni, iespējams, tāpēc, ka to olu krāsa līdzinās dzegužu olām.

Kopumā Masaju stepē mīt pieticīgi putni, taču arī starp tiem ir košas un ļoti skaistas sugas. Labs piemērs ir zeltainā čipste (Tmetothylacus tenellus), kas dod priekšroku sausām savannām un krūmājiem – Masaju stepē šādu biotopu netrūkst.

No Tanzānijas endēmiem, kas dzīvo šajā apvidū, var pieminēt pelnu strazdu (Lamprotornis unicolor) un dzeltenapkakles agapornu (Agapornis personatus).

Kādi vēl endēmi sastopami Tanzānijā un kur tos meklēt? Kuras vietas šajā Austrumāfrikas valstī ornitologi un putnu vērotāji uzskata par interesantākajām? Par to plašāk lasiet mūsu rakstā „Tanzānija. 10 labākās putnu vērošanas vietas”.

Want to know more about Tanzania adventures?

Get in touch with our team! We've explored all the top destinations across Tanzania. Our Kilimanjaro-based adventure consultants are ready to share tips and help you plan your unforgettable journey.

Discover more interesting articles